—   Nē.

—   1.Jn …

—   Nē. nē, nekā. Bet tas tomēr nav iespējams.

—- Ir iespējams! — Viņa atkal atradās viņam līdzās, plauksta viegli, glaudīgi pieskārās viņa saulē iedeguša- jai rokai. — Es gaužām labi pārzinu šā apvidus paražas. Tā vīrieši rīkojas. Viņi nedomā visu mūžu palikt šeit, noslēgti no pasaules; tādēļ uzdod Klusā okeāna Piekras­tes sabiedrībai izsniegt meitenei pārtiku veselam gadam, zināmu naudas summu, un meitene ir apmierināta. Kad gads pagājis, vīrietis … — Viņa paraustīja plecus. — Tā­pat ar šo meiču. Uzdosim sabiedrībai apgādāt viņu nevis vienu gadu, bet visu mūžu. Kas viņa bija, pirms sastapa tevi? Neattīstīta mežone, kas pārtika vasaru no zivīm, ziemu no aļņa gaļas; ēda bez sāta, kad barības bija pa­pilnam, badojās, kad tās pietrūka. Un tāda viņa būtu vēl šodien, ja nebūtu sastapusi tevi. Tava atnākšana pa­darīja viņai dzīvi vieglāku; pēc tavas aiziešanas, relatīvi nodrošināta, viņa dzīvos daudz labāk, nekā būtu dzīvo­jusi, tevi nekad nesastapusi.

—   Nē, nē, — viņš pretojās, — tas nav taisnīgi.

—   Paklausies, Deiv, nu apdomā. Viņa ir svešu asiņu.

Jūs piederat pie dažādām rasēm. Viņa ir dzimusi šejie­niete, saaugusi ar šo zemi, iesakņojusies šeit, nav iespē­jams viņu no šejienes atraut. Par mežoni viņa piedzimusi un kā mežone nomirs. Bet mēs — tu un es — piederam attīstītai, valdošai rasei — mēs esam zemes sāls un vald­nieki! Mēs esam radīti viens otram.