Asiņu balsij piemīt vislielākais spēks, un mēs esam vienu asiņu cilvēki. To apliecina gan prāts, gan jūtas. To prasa tavs instinkts. To tu nespēj noliegt. Tu nevari noliegt savus senčus. Tava cilts pastāv tūkstoš, simttūkstoš gadu, un tā ne­drīkst izsīkt šeit. Nedrīkst! Tavu senču asinis to nepie­ļaus. Instinkts ir spēcīgāks par gribu. Rase ir spēcīgāka par tevi. Nāc, Deiv, brauksim projām. Mēs vēl esam jauni, un dzīve ir skaista. Nāc!

Viņa skatiens pievērsās Vinapijai, kas gāja ārā barot suņus, un viņš vairākkārt nevarīgi papurināja galvu. Bet sievietes roka apvijās viņam ap kaklu, vaigs pieglaudās viņējam. Šai mirklī viņš sāpīgi atskārta savu sūro lik­teni — veltīgo cīņu ar nežēlīgajiem dabas spēkiem; drū­mos salā un pusbada pavadītos gadus; skarbo, primitīvo dzīves veidu; smeldzīgās ilgas, ko pusdzīvnieciskā eksis­tence nespēja aizpildīt. Un pēkšņi tepat līdzās kārdinā­jums, kas čukst par skaistāku, siltāku zemi, par muziķu, gaismu un līksmi un atsauc atmiņā senos laikus. Gluži neapzināti viņš to visu atkal redzēja acu priekšā. Garām slīdēja sejas; aizmirstu ainu atspulgs; laimīgu stundu atskaņas; dziesmu un smieklu atbalss . . .

— Nāc, Deiv, nāc! Man pietiek naudas mums abiem. Mums paveras visi ceļi. — Viņa pārlaida skatienu trū­cīgi iekārtotajai būdai. — Man pietiek naudas mums abiem. Visa pasaule guļ mums pie kājām, visi prieki pie­der mums. Nāc! Nāc!