Drebēdama tā iekļāvās viņa rokās, un viņš to cieši piespieda pie krūtīm. Viņš jau bija piecēlies … Bet tad cauri biezajiem baļķiem neskaidri izdzirda izsalkušo suņu ņurdoņu un Vinapijas spalgo balsi, kas centās nodibināt mieru un kārtību. Un acu priekšā pavīdēja cita aina. Nežēlīga cīņa mežā … mežonīgi saniknots grizlilācis ar pārlauztām ķetnām; suņu ņurdoņa un Vinapijas spalgā balss, kas mudināja suņus cīņai; viņš pats trakākajā cīņas jūklī, bez elpas, aizkusis, pēdējiem spēkiem cīnīdamies pret sarkano navi; suņi ar pārlauztu mugurkaulu un izrautām iekšām, mokās kaukdami, vārtās baltajā sniegā; šķīstais baltums pielīst sarkans no cilvēka ītn zvēru asinīm; saniknotais lācis nav atturams, tas lien aizvien tuvāk un teju, teju iecirtīs zobus viņa dzīvības pavedienā; un beidzot Vinapija metas tieši drausmīgajā ņudzeklī, mati viņai plīvo, acis liesmo — viņa šai mirklī ir pats negantības un niknuma iemiesojums —, un dur ar garo mednieka dunci, dur vēl un vēl. Peinam uz pieres izsprāga sviedri. Viņš nokratīja sievieti, kas bija viņu apskāvusi, un grīļodamies aiztenterēja līdz sienai. Un sieviete, redzēdama, ka pienācis izšķirošais mirklis, bet nesaprazdama, kas notiek viņa dvēselē, juta, ka viss iegūtais izslīd no rokām.
— Deivl DEiv! — viņa iesaucās.