— Es tevi neatstāšu! Es neatstāšu tevi! Ja negribi braukt man līdzi, dzīvosim tepat. Es palikšu pie tevis. Tu man esi dārgāks par visu pasaulē. Es kļūšu par tavu Ziemeļu sievu. Es vārīšu tev ēst, barošu tavus suņus, cirtīšu tev ceļu, sēdīšos airos kopā ar tevi. To visu es spēju. Tici — spēka man daudz.

Viņš par to nešaubījās, viņu uzlūkodams un atvairīdams no sevis; bet viņa seja bija kļuvusi drūma un cieta un acīs apdzisis viss siltums.

—   Samaksāšu Pjeram un laiviniekiem un atlaidīšu vi­ņus. Es palikšu pie tevis, man vienalga — ar priesteri vai bez priestera, ar mācītāju vai bez mācītāja; iešu tev visur līdzi! Deiv! Deiv! Klausies, ko tev teikšu! Tu ap­galvo, ka pagātnē esmu nodarījusi tev pāri, un tas ir tiesa, jel ļauj man tagad vērst to par labu. Ja senāk ne­pratu pareizi mērot mīlestību, tad gribu pierādīt, ka tagad to protu.

Viņa noslīga zemē un raudādama apskāva viņa ceļus.

—   Un tu taču mani mīli! Tu mani mīli! Padomā par tiem ilgajiem gadiem, kad es gaidīju un cietu! Tu nekad to nesapratīsi!

Viņš pieliecās un piecēla viņu kājās.

—   Paklausies, — viņš stingri sacīja, atvērdams durvis un gandrīz stumšus izstumdams viņu arā. — Tas nav iespējams. Mēs nevaram domāt par sevi vien. Tev jābrauc projām. Vēlu tev laimīgu ceļojumu. Pie Sešdesmitās Jū­dzes ceļš būs grūtāks, bet tev ir vislabākie laivinieki, gan viņi tiks galā. Vai atvadīsimies?