Ko? Ak tā, oui. Vienu dienu te atbrauca vīri no Sērkl- sitijas, un tie šo zina. Stāstīja, šis mītot pie Bērzu Strauta. Ko, cienīgā? Viņa tikai nosaka: «Bon!» — un staro vien aiz laimes. Un tūlīt man: «Pjer,» viņa saka, «iejūdziet suņus. Mēs tūliņ braucam. Un, ja mēs viņu atradīsim, es jums došu vēl otru tūkstoti.» Es ari uz karstām pēdām pretī: «Oui, tūliņ! Allons, madame!»
Un tā es nospriežu, ka man tie divi tūkstoši jau kabatā. Re, kas par velna zelli! Bet tad no Sērklsitijas atbrauca vēl citi un stasta — nekā, šitais tips, tas Deivids Peins, nesen devies ceļā uz Dausonu. Tā mēs ar cienigo nekur neaizbraucām.
Oui, msjē. Un tad nu cienigo man teiks: «Pjer,» — un iedod piecsimt dolāru. «Ejiet un nopērciet laivu. Rīt sākam braukt pa upi uz augšu.» Ek, oui, rīt pa upi uz augšu, un tas draņķis Sitka Cārlijs noplēš man par laivu visus piecus simtus. Nolādēts!
Džeks Kofrens jau tūliņ otrā dienā atviegloja sirdi un palaida dzirdēto tālāk, un Dausona nevarēja vien izprātoties, kas šis Deivids Peins varētu būt un kādā veidā tas saistīts ar Karenu Seizeru. Taču, kā jau Pjers Fontēns bija teicis, misis Seizera tai paša dienā ar saviem kanādiešu ceļvežiem devas augšup gar austrumu krastu uz Klondaiksitijas pusi, pēc tam pārbrauca pāri uz rietumu krastu, lai izvairītos no klintīm, un tad dienvidos pazuda salu labirintā.
— Oui, madame, šī ir tā vieta. Vienu, divas vai trīs saliņas lejpus Stjūartas ietekas. Sī ir trešā sala.