Runādams Pjers Fontēns piebrauca ar laivas priekšgalu pie krasta, pagriezdams laivas pakaļgalu pret straumi. Priekšgals atdūrās krastā, viens no pavadoņiem izkāpa un pietauvoja laivu.
— Vienu mirklīti, kundze, es iziešu palūkoties.
Viņš pazuda aiz krasta kraujas, kur tūliņ sāka riet vesels suņu bars, taču jau pēc pāris mirkļiem viņš atgriezās.
— Oui, madame, būda ir te. Es paskatījos. Tikai tā cilvēka nav mājās. Bet nekur tālu viņš nebūs gājis, jo atstājis suņus tepat. Ticiet man, viņš drīz būs mājās.
— Palīdziet man izkāpt, Pjer. Esmu kļuvusi gluži stīva jūsu laivā. Jūs nu būtu gan varējis man iekārtot mīkstāku sēžu.
Karena Seizera piecēlās no zvērādu ligzdas laivas vidū un izslējās visā slaidajā, graciozajā augumā. Savā parastajā vidē viņa šķita trausla kā lilija, taču šķietamajam trauslumam nepavisam neatbilda tvēriens, ar kādu viņa atbalstījās pret Pjera roku, nedz arī viņas muskuļu spēks un locekļu apbrīnojamais vingrums, kad viņa, no laivas izkāpusi, rāpās bezmaz vertikālajā krasta kraujā. Graciozajā, nevainojami veidotajā smuidrajā augumā slepas siksts spēks.
Lai arī viņa uzrāpās krastā ar nevērīgu vieglumu, tomēr seja pietvīka sārtāka nekā parasti, arī sirds pukstēja straujāk. Būdai viņa tuvojās ar tādu kā godbijīgu ziņkāri, un tvīkums vaigos uzziedēja vēl košāk.