— Paskatieties! — Pjers norādīja uz pagalēm, kas bija izmētātās pie malkas strēķa. — Tikko skaldīta — divas trīs dienas, ne vairāk.
Misis Seizera pamāja. Viņa mēģināja ielūkoties pa mazo lodziņu, bet rūts bija darināta no ietaukota pergamenta, kas gan laida cauri gaismu, tomēr neļāva neka saskatīt. Kad tas neizdevās, viņa aizgāja pie durvīm, jau mazliet pacēla smago rokturi, lai atvērtu durvis, tomēr apdomājas un palaida rokturi vaļā. Tad viņa pēkšņi noslīga uz ceļgala un noskūpstīja rupji tēsto slieksni. Ja arī Pjers Fontēns to redzēja, viņš likās nekā nemanām un arī vēlāk nevienam par to nebilda ne vārda. Taču nākamajā mirklī viens 110 kanādiešiem, kas patlaban laiski
aizkūpināja pīpi, salēcās no priekšnieka neparasti skarbās pavēles.
— Hei! Tu, Leguār! Sataisi mīkstāku vietu! — Pjers izrīkoja. — Saliec vairāk lāčādu, vairāk segu. Kusties, velns parāvis!
Taču silto ligzdiņu drīz vien vajadzēja izjaukt; lielāko daļu ādu un segu sanesa augšā krastā, kur misis Seizera ērti atlaidās un sāka gaidīt. Uz elkoņa atspiedusies, viņa vēroja Jukonas plašos ūdeņus. Virs kalniem, kas tālumā pacēlās upes otrā krastā, debesis klāja dūmaka, celdamās no neredzamajiem mežu ugunsgrēkiem, un cauri dūmakai lauzās pēcpusdienas saules palsie stari, mezdami pār zemi vārgu gaismu un veidodami fantastiskas ēnas.