Kurp vien acs vērās — līdz pašam apvārsnim, pār eglēm apaugušajām salam, tumšajiem ūdeņiem un aple­dojušajām klinšu radzēm — pletās neskarta pirmatnība. Nekas šajā vientulībā neliecinaja par cilvēka klātbūtni; ne skaņa neizlauzās lielajā klusumā. Šķita, ka neredzama, neapjausta vara sagūstījusi šo zemi, ietinusi to bezga­līgo plašumu domīgā noslēpumā.

Varbūt tas darīja misis Seizeru nemierīgu; viņa nemi­tīgi mainīja stāvokli — brīdi pavērusies pa upi uz augšu, viņa pavērsa skatienu uz lejteci vai ļāva tam slīdēt pār drūmajiem krastiem, cenzdamās saskatīt pieteku apslēp­tās grīvas. Apmēram pēc stundas laiviniekiem pavēlēja kāpt krastā un uzsliet nometni naktsguļai, tikai Pjers pa­lika pie savas pavēlnieces vērotāja postenī.

—   Are! Tur jau viņš brauc, — Pjers pēc ilga klusuma pačukstēja, pievērsis acis augštecei, kur upe meta līkumu ap salu.

Pa straumi lejup slīdēja kanoe, airis pazibēja te vienā, te otrā pusē. Laiviņas pakaļgalā ritmiski airēja vīrietis, priekšgalā — sieviete. Misis Seizera pat nepaskatījās uz sievieti, līdz kanoe pieslīdēja tuvāk un sievietes ekscen­triskais skaistums gribot negribot piesaistīja uzmanību. Cieši pieguļoša, zīlītēm krāšņi izrotāta aļņādas jaciņa iz­cēla slaidi apaļīgas auguma līnijas, košs, skaisti sasiets zīda lakats daļēji nosedza biezo, zilmelno matu krāšņumu.