seja nezaudēja apaļīgumu un noslēdzās ar muti, kuras plānās lūpas vienlaikus pauda maigumu un spēku. Šai sejā kaut kas liecināja par sensenu mongoļu asiņu piejaukumu, it kā pēc ilgiem gadsimtiem parādījies tālo senču vaibstu atspulgs. Šo iespaidu pastiprināja viegli izliektais deguns ar plānām, drebošām nāsīm un ērgļa mežonīgums un trauksme, kas, šķiet, bija raksturīgs ne tikai sejai, bet visai šās sievietes būtībai. Tas bija tatāru tipa pilnveidojums līdz ideālām, un laimīga tā indiāņu cilts, kas reizi divdesmit paaudzēs spēj radīt šādu skaistumu.
Ar slaidiem, spēcīgiem airu vēzieniem meitene un vīrietis strauji sagrieza mazo laiviņu pret straumi un rimti piestāja krastā. Vēl mirklis, un sieviete jau stāvēja kraujas virsotnē un ar pārtvērieniem vilka augšā tikko nomedīta aļņa rumpja ceturtdaļu. Tūliņ viņai sekoja ari vīrietis, un par abiem viņi ar strauju rāvienu uzvilka krastā laivu. Suņi, priecīgi smilkstēdami, barā aplenca atbraucējus, un, kamēr meitene noliecās, lai apmīļotu suņus, vīrieša skatiens krita uz misis Seizeru, kas bija piecēlusies kājās. Viņš paskatījās, paberzēja acis, it kā tās viņu mānītu, un paskatījas vēlreiz.