— Karen, — viņš vienkārši ierunājās, pagajās uz priekšu un pastiepa roku. — Pirmajā mirklī man šķita, ka sapņoju. Šopavasar man uz laiku piemetās sniega aklums, un kopš tā laika acis mani šad tad muļķo.
Misis Seizera, kurai vaigi pietvīka vēl tumšāki un sirds sāpīgi sarāvās, bija sagatavojusies visam, tikai ne šai vēsi pretī pastieptajai rokai; taču viņa smalkjūtīgi savaldījās un sirsnīgi satvēra to savējā.
— Tu jau zini, Deiv, ka es bieži draudēju atbraukt un būtu arī atbraukusi, tikai… tikai…
— Tikai es tevi neaicināju, — Deivids Peins iesmējās un nolūkojās pakaļ indiānietei, kas iegaja būdā.
— O, es saprotu, Deiv, un tavā vietā droši vien būtu rīkojusies tāpat. Bet —- nu esmu klāt.
— Tad panācies vien vēl mazliet tālāk — manā būdā, paēdīsim, — viņš mundri sacīja, nesaklausīdams vai izlikdamies nedzirdam liego aicinājumu viņas balsī. — Tu droši vien būsi nogurusi. No kuras puses tu brauci? Pret straumi? Tad tu esi ziemu pavadījusi Dausonā vai arī ieradusies tur pa pēdējo ledu. Vai tā ir jūsu nometne? — viņš jautāja, vērodams kanādiešus, kas lokā bija sasēduši ap ugunskuru, un pavēra būdas durvis, lai viņa varētu ieiet. — Es atbraucu ziemā pa ledu no Sērklsitijas,— viņš turpināja, — un esmu šeit uz laiciņu apmeties. Patlaban rakņājos pie Hendersona strauta, bet, ja nekā neatradīšu, rudenī izmēģināšu laimi Stjūartas upē.