Viņam vajadzēja nostaigāt vairākas simt pēdas gar betona sienām bezgala plašajā namā, jo viņš, protams, negāja īsāko ceļu. Zem senajiem ozoliem stiepās garš aploks, gar kura malām bija zirgu pakavu nomīdīta grantaina zeme, kas liecināja, ka te gājuši bezgala daudzi rikšotāji; te viņš ieraudzīja bālganbēro, istenībā — zeltaino ķēvi. Viņas mīkstā, spodrā spalva kā ugunslāses mirdzēja rīta saulē, kuras slīpie stari spiedās cauri koku lapām. Pēc izskata ķēve vairāk līdzinājās ērzelim, pāri tās mugurai stiepās gara šaura svītra, no kā varēja spriest, ka viņa ir no mežonīgo stepju mustangu cilts.

"Nu, kā šodien klājas Fūrijai," Diks sacīja, noņemdams tai no kakla apaušus.

Ķēve atlieca atpakaļ savas ausis — mazākās ausis, kādas jebkādam zirgam bijušas un kuras var stāstit par pilnasiņu ērzeļa mīlas dēkām ar mežonīgajiem prēriju zirgiem, — un atņirdza zobus, skatīdamās uz viņu ļaunām acīm.

Ķēve sametās sāņus un sacēlās pakaļkājās, lai jātnieks nevarētu uzsēsties mugurā, bet, kad viņš ar veiklu lēcienu tomēr uzsēdās, tā sāka sāniski dejot pa grantaino ceļu, visu laiku sliedamās pakaļkājās; tas būtu arī izdevies, bet mutē bija laužņi, tā nevarēja atcirst galvu atpakaļ un iekost jātniekam.