Viņš apskatīja vēl dažas darbnīcas, — krāsotāju, skārdnieku, sedlinieku un galdnieku darbnīcas. Kamēr viņš apstājās pie galdnieku darbnīcas, garām aši aizdrāzās kāda ērmota mašīna, tāds kā automobilis, kā kulba. Tā nogriezās uz lielceļa un aizbrauca uz dzelzceļa piestātni, jūdzes astoņas no šejienes. Tas bija smagais automobilis, kas ik rītu saņēma piena produktus un aizveda uz piestātni, lai tos nosūtitu ar nākošo preču vilcienu.

Lielā Māja bija visa uzņēmuma centrs. Visapkārt pusjūdzes rādiusā atradās visdažādāko uzņēmuma daļu vadības centri. Diks Forests, visu laiku sveicinādams savus ļaudis, aulekšos izjāja caur piensaimniecības centru, kur bija vesela rinda dažādu ēku ar labības noliktavām. Pie skābbarības tvertnēm rosījās strādnieki, citi krāva mēslus mašīnās. Visur viņš satika apzinīgus darba cilvēkus, kuri jāja vai brauca; visi viņi apstājās apspriesties ar saimnieku: tie bija pārvaldnieki, uzraugi, dažādo saimniecības nozaru pārziņi, un visi viņi runāja tikpat noteikti un precīzi kā pats saimnieks. Pēdējais no viņiem jāja uz trīs gadus vecas ķēvītes, kura bija gracioza un mežoniga kā pusiebraukts arābu zirgs; viņš gribēja pajāt garām, pasveicinot saimnieku, bet Diks to apturēja.

"Labrīt, Henesij. Vai ķēvīte drīz būs iejāta, lai varu to nodot sievai?" Diks Forests jautāja.

"Ļaujiet man vēl vienu nedēļu," Henesijs atteica." Ķēvīte ir labi iejāta un patlaban ir taisni tāda, kā misis Foresta vēlas; vēl tikai krietni nervoza, — par daudz jūtīga. Nebūtu par ļaunu, ja vēl kādu nedēļu varētu pajādelēt, lai pierod un nomierinās."