Forests piekrītoši pamāja ar galvu.

"Ak, jā, man ir divi siena vedēji, — man liekas, tos vajadzētu atlaist," Henesijs turpināja.

"Nu, kas ir?"

"Viens no viņiem, Hopkins, ir pavisam jauns, bijis kareivis; varbūt viņš prot rīkoties ar mūļiem, bet no mūsu zirgiem nejēdz nekā."

Forests piekrita.

"Otrs strādā pie mums jau trešo gadu, bet sācis dzert un dzēruma niknumu izgāž uz zirgiem."

"Tas ir Smits: vecā tipa amerikānis, gludi skūts, ar kreiso aci mazliet šķielē," Forests pārtrauca.

Veterinārs palocija galvu.

"Es esmu viņu novērojis," Forests turpināja. "Sākumā strādāja ļoti labi, bet beidzamā laikā nolaidies. Protams, atlaist. Ari to, kā viņu sauc, Hopkinu. Ak jā, mister Henesij," Forests izvilka no kabatas piezimju grāmatiņu, noplēsa pēdējo aprakstīto lapiņu un saburzīja delnā, "jums tur ir viens jauns kalējs, kāds viņš jums liekas?"

"Vēl drusciņ par agru spriest, neesmu paguvis ar viņu iepazīties."

"Nu, tad atlaidiet pie tās pašas reizes arī to. Viņš jums neder. Es nupat noskatījos, kā viņš nodrāza vecajai Besijai no priekškājas naga veselu puscollu, lai pakavs stingrāk turētos."

"Droši vien domāja, ka neviens nepamanis, kaut pats ļoti labi zina, ka tā zirgu nevar apkalt."