"Tādēļ atlaidiet viņu," Forests vēlreiz teica, tad drusciņ piedūrās ar piešiem ķēvei pie sāniem, kura visu laiku tramīgi mīņājās, un kā bulta aizdrāzās pa ceļu.

Viņš redzēja daudz, kas darīja tam prieku. Tad viņš labpatikā norūca pie sevis: "Bagāta zeme. Bagāta." Bet šis tas ari nepatika; tādos gadījumos viņš tūdaļ izņēma piezimju grāmatiņu. Viņš jāja vēl kādu pusjūdzi tālāk lidz šķūņiem un cieši iežogotiem aplokiem un laidariem. Taisni uz turieni jau viņš gribēja jāt: uz slimnīcu. Tur bija tikai divi jauni telēni, par kuriem domāja, ka tie slimi ar tuberkulozi, un vēl viens lielisks, jauns, divus gadus vecs Džersejas kuilis. Tas izskatījās pavisam sprauns un vesels. To nesen atveda no Jovas štata, tādēļ tam pēc muižas negrozāmiem noteikumiem zināmu laiku vajadzēja būt karantīnā.

No turienes Diks jāja tālāk pa vienu no trim ceļiem, kuri no Lielās Mājas kā ratu spieķi aizvijās lidz stīpai. Uz ceļa viņš satika cūkkopības pārzini Krelinu un piecās minūtēs izstāstīja tam, kā vairākus nākošos mēnešus turēt godalgoto kuili, un dabūja arī zināt, ka "Lēdijai Isletonai", kura bija ieguvusi pirmās godalgas visās lopu apskatēs no Sietlas lidz San-Diego, laimīgi atnesušies vienpadsmit sivēni. Krelins teica, ka nosēdējis pie laimīgās "Lēdijas" līdz pusnaktij un tagad dodoties mājās, kur gribot iet vannā un paēst brokastis.