"Es dzirdēju, ka jūsu vecākā meita pabeigusi vidusskolu un gribot iestāties Stanfordas universitātē," Forests atcerējās un saturēja ķēvi, kuru nupat kā gribēja laist aulekšos.

Krelins, vel jauns cilvēks, gadus trīsdesmit piecus, bija jau nobriedis vīrs, tomēr vel jauneklīgi žirgts, jo viņa dzīve bija tīra un veselīga un strādājot viņš vienmēr atradās svaigā gaisā. Viņš lepojās, ka ir gudras meitas tēvs, viņam glaimoja, ka saimnieks tā interesējas par viņa ģimeni, tādēļ tas nosarka un palocīja galvu.

"Apdomājiet labi," Forests teica. "Atcerieties visas jaunās meitenes, kuras personīgi pazīstat un kuras beigušas universitāti vai arī kuras saņem pabalstus no augstskolām: cik starp viņām ir tādu, kuras kaut ko panākušas, un cik no tām apprecējušās jau pirmos divos gados pēc kursa beigšanas un tagad nedara nekā cita kā dzemdē bērnus."

"Helene pret to izturas ļoti nopietni," tēvs savu meitu aizstāvēja.

"Atceraties, kad man bija apendicīts un bija jāizdara operācija?" Forests jautāja. "Redzat, toreiz pie manis bija tik brīnišķīga kopēja, kādu var pameklēt, tā bija ļoti skaista meitene. Nu, un? Trūka tikai sešu mēnešu, kad viņa būtu beigusi savu izglītību, bet pēc 4 mēnešiem man vajadzēja viņai sūtit kāzu dāvanu. Viņa apprecēja kādu autofirmas pārstāvi un no tā laika nav vairs nevienu slimnieku kopusi; ari no viņas pašas bērniem nav neviens pats slimojis, kaut ar masalām! Viņa ir bezgala laimīga. Kam viņai derēja viss slimnīcas kurss?"