Acīm redzot, tā bija tāda cilvēka guļamistaba, kas pieradis tajā arī strādāt. Tās iekārta bija piemērota darba vajadzībām, kaut nebija aizmirsts arī komforts, pavisam ne tāds kā spartiešiem. Gulta bija no lakotas dzelzs, pelēkā krāsā, tādas bija arī istabas sienas. Pār gultu pārmesta sega no vilku ādām ar visām astēm. Uz grīdas pie gultas, kur bija nolikts rītakurpju pāris, noklāta kalnu kazas pinkainā āda.

Uz lielā galda, kur, stingrā kārtībā saliktas, rindojās grāmatu, žurnālu un bloknotu kaudzītes, vēl palika brīva vieta ari sērkociņiem, papirosiem, pelnu traukam un termosa pudelei. Uz īpaša paceļamā paklāja, kas bija sevišķās cilf)3s pie sienas piestiprināts, stāvēja diktogrāfs, bet pie sienas, zem barometriem un termometriem, no apaļa koka rāmiša smaidīja pretim daiļa sievietes sejiņa. Starp trijām elektrisko podziņu rindām un sadalītāju paneli no vaļējas maksts bija izkāries Kolta automātiskā revolvera resgalis.

Tieši pulksten sešos, kad cauri smalkajam stiepļu tīklam spiedās pelēka kirsla, Diks Forests, nepacēlis acu no korektūras loksnēm, izstiepa labo roku un pU'spii'da vienu podziņu otrā rindā. Un pēc piecām minūtēm istabā klusu H'ii.v ,i ķinietis. Rokās viņam bija spodrināta vara paplāte, uz kuras tas nesa l',,ill)«is tasīti, mazu sudraba kafijas kanniņu un tādu pašu krējuma trauciņu.

"Labrīt, O-Mai," Diks Forests viņu sveicināja, un smaidit smaidīja viņa acis, lūpas un visa seja.