"Labrīt, kungs," ķīnietis atbildēja, uz galda atbrīvodams vietu paplātei un ieliedams kafiju.

Kad tas bija padarīts un kad ķīnietis redzēja, ka viņa kungs ar vienu roku jau ņem kafijas tasīti, ar otru labo korektūru, viņš pacēla no grīdas sārtu, kā mākonītis vieglu sieviešu nakts cepurīti un klusu kā ēna izslīdēja no istabas.

Tieši pulksten sešos un 30 minūtēs viņš atnāca atkal ar krietni lielāku paplāti rokās. Diks Forests nolika korektūras loksnes pie malas, paņēma rokā grāmatu par varžkopību un sāka ēst. Brokastis bija vienkāršas, bet diezgan sātīgas: atkal kafija, greipfrūts, divas mīksti vāritas olas, jau glāzē sakultas, plāna šķēlīte viegli uzceptas, žāvētas cūkas krūts no paša audzētas cūkas.

Saule jau caur stiepuļu tīklu lēja gultā savu gaismu, Ārpusē pie tikla bija pielipušas dažas agrā pavasara mušas, no nakts sala gluži sastingušas. Ēzdams Forests noskatījās, kā gaļas kārās lapsenes medī mušas: lapsenes ir stiprākas par bitēm un tik ļoti nesajūt aukstumu, tādēļ ar lielu dedzibu ņēmās ap mušām, kuras bija gluži apdullušas. Skaļi dūkdami, šie gaisa laupītāji dzeltenos kamzoļos metās virsū saviem nevarīgajiem upuriem, sagrāba medījumu un uzvaras priekā nesa to prom. Vēl Forests nebija izdzēris visu savu kafiju, nebija ielicis sērkociņu pašreiz lasītā grāmatā un nebija vēl sācis lasīt korektūru, kad pie stiepuļu tīkla vairs nebija nevienas mušas.