Pēc kāda brīža viņš dzirdēja ciruļu maigos treļļus un, izdzirdīs šo pirmo skaņu, kas vēsta jaunas dienas sākumu, meta darbu pie malas un paskatījās, cik pulkstenis. Jau septiņi. Viņš nolika korektūras loksnes un ar vietējā komutatora palīdzību, ar kuru tas rīkojās kā piedzīvojis operators, sāka telefona sarunas ar visdažādākiem ļaudīm.

"Hallo! Vai misters Terijs piecēlies?.. Es negribētu viņu traucēt, nedomāju gan, ka viņš brokasto gultā, tomēr labāk pavaicā viņam. Jauki, nu tad parādi viņam, kā iedarbināt siltā ūdens ierīces, jā, labi, labi! Paņem vēl kādu no bojiem, tad ies. Tiklīdz būs silts, sanāks daudz ļaužu. Jā gan! Dari nu, kā zini! Uz redzi!"

"Misters Henlijs? Jā… Es par to dambi jau domāju. Es gribētu dabūt aplēsumu, par cik varēs pievest granti un saspridzināt akmeņus… Jā, jā, taisni tā. Man liekas, grants izmaksās sešus līdz desmit centus no jarda dārgāk nekā sadrupināto akmeņu pievedums. Izskaitļojiet un pasakiet man, cik iznāk… Nē, pirms divām nedēļām nevarēsim sākt… Jā, protams. Ja jaunie traktori pienāks laikā, nevajadzēs ar zirgiem art… Nē, par to parunājiet ar misteru Everanu. Uz redzi."

Trešā saruna:

"Misters Dausons? Ha, ha, ha! Man te verandā ir 36o. Tur, lidzenās vietās droši vien viss ir balts no sala. Bet, jādomā, tās šogad pēdējās rīta salnas… Jā, viņi apzvērēja, ka traktori būšot klāt jau aizvakar… Piezvaniet stacijas uzraugam… Ak tā, pasauciet Henliju pie telefona.