Viņš vēl nebija piecēlies no gultas, bet, kamēr O-Mais viņam palīdzēja apvilkt zeķes, Forests vērīgi skatījās uz to pusi, kur skanēja zviedzieni. Tur pa ceļu cauri lēni līgojošiem ceriņu krūmiem skaists kovbojs veda pavadā liela un spēcīga auguma ērzeli, kas šķieda uz visām pusēm sniegbaltas putas, lepni mētāja savu vareno galvu un ugunīgām acīm vēroja visu sētu. Pavasara rītā atskanēja viņa mīlas aicinājuma taures skaņas.

Diku Forestu pārņēma sirsnīgs prieks, bet viņš sajuta arī savādu nemieru: viņš priecājās par to, cik lielisks izskatās skaistais ērzelis, kas stalti soļoja caur ceriņu krūmiem, bet nemiera pilns baidījās, ka tikai tā zviegšana neuzmodina jauno sievieti, kuras daiļā, smaidošā sejiņa raudzījās no apaļa koka ietvara pie sienas. Aši viņš pavērās viņpus plašajai sētai, kur bija ēnaina piebūve. Viņas guļamistabas — verandas logu aizkārtnes bija nolaistas, un aiz tām nebija manāma ne mazākā kustība. Atkal iezviedzās ērzelis, bet nepakustējās it nekas, tikai no krūmiem izspurkšķēja meža kanārijputniņu bars un nodrebēja puķes, kuru pilna bija visa sēta.

Viņš visu laiku skatījās uz ērzeli, kamēr tas nozuda aiz ceriņu krūmiem, un domās redzēja veselu rindu skaistu, spēcīgu un nevainojami noaugušu Širas kumeļu; tad, pēc sena paraduma, ķērās pie pirmā šai dienai nodomātā darba, kalpotājam vaicādams: