— Varbūt pamēģināt no otras puses, biedri major? Vai redzat tur to sadauzīto stabiņu? — iejautājās milicijas leitnants.
— Stabiņu es redzu. No tā rēgojas armatūra.
— Tam blakus stāv mans koferītis. Es to noliku zemē, kad vilka prom automašīnu. Tajā brīdī viss sākās … Kā dabūt rokā šo koferīti?
— Atļaujiet, es pēc tā aizskriešu, — negaidot piedāvājās smagās mašīnas veiklais šoferis. — Tas būs viens un divi!
— Cilvēki pretgāzu maskās nevarēja . . .
— Bet es varēšu! Man prātā kāds āķis … Tikai jūs, kad būšu piegājis tuvu, man uzsauciet «karsts» vai «auksts» …
— Pamēģini arī! — majors piekrita.
— Tad nu gan izbraukāšos pa mīļo Baltijas jūru! — iesmējās šoferis un panācās uz priekšu. Viņš pagāja savus simt soļus, iekāpa grāvī un tad aizslāja pa to.
— Tavu gudrinieku! — majors iesmējās. — Pa grāvi viņš tagad aizies, kur vien grib, viņam nav jāredz nekas.
— Vai tik pa grāvi nevajadzēja laist arī komandu? — piebilda izmeklētājs. — Vai redzat, jauneklis jau iestaigāja zonā!
Jā, šofera kustības kļuva nedrošas. Viņš virzījās lēnāk, tomēr uz priekšu gāja. Noplātīja rokas, it kā ūdeni sev priekšā pašķirdams, it kā peldētu, un mēs visi sapratām, ka šīs «apburtās» vietas noslēpumainie spēki