atkal viņu ievilkusi mīļās Baltijas jūras «viļņos». Nu šoferis vairs negāja, bet grīļodamies vilkās, rokas izpletis, lai noturētos līdzsvarā, ceļus it kā pa ūdeni augstu cilādams. Lāgiem viņš pieskārās grāvja malām. Elpu aizturējuši, mēs sekojām viņa kustībām.
— Silts! — izmeklētājs iesaucās. — Silts! … Silts!… Karsts! … Deg! .. .
Šoferis pietupās un izrausās no grāvja, sataustīja koferīti, atgriezās atpakaļ grāvī un kā uzvarētājs pacēla koferīti virs galvas.
Drīz viņš bija atpakaļ pie mums.
Leitnants steidzīgi atvēra koferīti.
— Biedri major, — viņš teica robežsargam, — vai redzat šo daiktu? To atradām cietušajam uz krūtīm.
—' Tā taču ir maska! — iesaucās majors. — Ko es teicu?! Protams, gāze! Taisnību sakot, maska gan ir paštaisīta. Redzat, pievelkamās gumijas ir bikšturu gumijas, es galvoju, ka tā ir bikšturu gumija.
— Jā, jā, šuvums arī šāds tāds …
— Lai nu šuvums kāds, tā ir īsta maska, — teica majors, — maska, kas nosedz degunu un muti. Vai tā viņam karājās kaklā? .. . Tā. Skaidrs, viņš katru mirkli varēja to paraut pie zoda un aizklāt muti un degunu. Viss ir skaidrs! …
Leitnants paņēma no majora rokām masku, uzmauca to un gāja pa ceļu. Viņš brīvi iegāja zonā, kur sākās gāzes iedarbība, un jau piegāja pie sadauzītās mašīnas. Pa vaļējām durtiņām ielīda mašīnā un palika tur labu laiku. Tad atkal no tās izlīda un nāca uz mums. Nu viņa gaita bija ātra, pēc tam viņš nometa masku.