No tās izkāpa trīs brūnos, lāsmainos kombinezonos ģērbušies vīri. Majoru noklausījušies, viņi uzvilka galvā kapuces, uzlika maskas un devās uz tiltu.

—    Nav šaubu, tā ir kāda gāze, — sprieda majors.

—       Nav šaubu. Te ir biedrs, — viņš norādīja uz mani, — kas atguvās ātrāk par visiem un tikai tāpēc, ka nejauši bija vilcies uz birzi, uz pilsētas pusi. Bet tie, kuri bija gājuši pretējā virzienā, atjēgušies tikai pie pašas sādžas.

—    Ko tas liecina? — leitnants jautāja.

—    Tas liecina par daudz ko . .. Vējš, kaut lēns, to­mēr pūš uz sādžas pusi, no dienvidiem uz ziemeļiem.

Tātad, ja tā ir gāze, tad tā plūst šaurā joslā. Un biedrs atģidās ātrāk tāpēc, ka bīstamo joslu bija šķērsojis, bet nevis gājis pa to tālāk.

Majors apklusa. Mēs visi bažīgi vērojām brūnos stā­vus ar maskām.

—    Ar viņiem notiek tas pats! — iesaucās leitnants.

Mēs labi redzējām, ka metrus piecdesmit no ceļa

malā atstātajām mašīnām visi trīs negaidot izšķīrās, it kā uzdūrušies kādam neredzamam šķērslim, un, zau­dējuši kontroli pār savām kustībām, nevarīgi aizčā- poja katrs uz savu pusi.

—      Ko lai iesāk?! — dusmās noteica robežsargs. — Arī maskas nelīdz!