— Jums, biedri major, taisnība, — viņš sacīja. — Mašīnā atrodas liels balons, no kura, domājams, izplūda gāze. Es cieši piegriezu ventili. Vējš tagad izkliedēs jau izplūdušo gāzi, un mēs varēsim apskatīt mašīnu.
Pēc pusstundas es līdz ar visiem citiem atkal piegāju pie mašīnas, pacēlu no putekļiem savu velosipēdu un beidzot varēju doties projām. Satiksme pa ceļu tika atjaunota. Sadauzīto mašīnu robežsargi kaut kur aizveda.
Notikums bija tik dīvains, ka grūti bija par to pat kaut ko prātīgu pastāstīt. Kaut kas bija noticis . . . Bet
kas īsti? Kas ir cietušais? Kas tā par gāzi, kas bijusi balonā?
Šā cilvēka bija ļoti žēl. Nezin kāpēc viņš šķita simpātisks. Skaidrs, atklāts skatiens, melni, iesirmi mati, jauks smaids. Varbūt viņš vēl atgūs samaņu, varbūt vēl dzīvos? Negribējās domāt, ka šis cilvēks ir noziedznieks vai diversants. Grūti ticēt! . ..
iii
Mājās pārnācu kādos vienpadsmitos. Jā, Sibīrieša nebija. Parasti tas mani vienmēr sagaidīja pie vārtiņiem. Kur sunītis varēja pazust? Apstaigāju visu pagalmu, ielūkojos katrā kaktā, saucu un labināju.. . Liela labuma no Sibīrieša nebija, bet es biju pie tā pieradis . .. Atvēru vārtiņus un pavēroju ielu. Arī uz ielas suņa nebija.