— Vai neesat redzējis manu Sibīrieti? — apjautājos kaimiņam, kas tobrīd darbojās savu vārtu priekšā. — Kaut kur aizblandījies.
— Nē, nav vis redzēts. Vai viņš jau ilgi bēguļo?
— Piecos no rīta vēl te grozījās. Tobrīd taisni slēdzu vaļā vārtus . . .
— Piecos? Tad ir slikti! … Es pamodos mazliet vēlāk. Paskatījos pa logu, bet uz viņa stūra taisni pretī dārzeņu veikalam redzu stāvam zilu furgonu ar suņu būdu. Droši vien tas jūsu Sibīrieti ir aizvedis. Vai numura uz kakla siksnas nebija?
— Nebija . . . Žēl sunīša!
— Bet ejiet, ejiet gan, varbūt ir vēl dzīvs. Iedodiet suņu ķērājam par pūlēm rubļus desmit — gan jau viņš atdos. Kas tad šim, ja īpašnieks atradies, — gan jau palaidīs.
Es neskaidri atcerējos, kur atrodas šī suņiem visbriesmīgākā vieta, un tikai aiz pilsētas tiku uz īstā ceļa.
Kāda pusmūža sieviete, kas čakli berza durvju priekšu pilsētas beidzamajā mājiņā — aiz tās sākās dzelzceļa stiga, — man atbildēja:
— Kur ir saķertie suņi? Redzat to mājiņu pāri laukam? Tai mājiņā tos tur institūta vajadzībām, bet citus arī nogalina.
Pēdējie metri bija ļoti nepatīkami. Es skaitīju soļus.. . Klāt zemā mājiņa. Man pretim iznāca suņu ķērājs un zobgalīgi paskatījās uz mani. Viņš saprata, kāpēc esmu nācis, saprata, kāpēc neesmu labā omā… Bet apkārtne, teikšu atklāti, bija gauži nepatīkama. Es, jāatzīstas, brīnījos, kā pilsēta kaut ko tamlīdzīgu cieš savā apkaimē: te nemaz nevarēja paelpot…