—          Tātad jums vajadzīgs sunītis? Ak tā gan . . . Ne­nosargājāt vis? Neko darīt, kas zaudējis — tas lai cieš.

—    Lūdzu, atdodiet man sunīti!

—          Atdot var viens un divi. Nākamreiz lai būtu re­ģistrēts, numuriņš piekārts, kā to prasa noteikumi. Mēs arī darām derīgu darbu.

Viņš ieveda mani pagalmā, kur stāvēja izjūgts zirgs, siena klēpī purnu iebāzis. Savi divdesmit suņi kauca un lēkāja vairākos krātiņos.

—           Tagad es strādāju vairāk zinātnei, — sacīja suņu ķērājs. — Nu jau kādu nedēļu no institūta nav brau­kuši, bet būtu laiks, jo suņu sakrājies daudz . . . Kur lien! — viņš uzkliedza saviem gūstekņiem. — Ak jūs sakāt, tāds maziņš un pelēks? Bija gan, kā ta nebija. Rau, tur. . . Vai tas nav?

— Nē, manējais bija mazāks.

-— Tur dziļāk pagalmā ir vēl viens.

—    Nav, nav .. .

Tai mirklī pamanīju Almu. Tā bija Alma, par to ne­bija nekādu šaubu. Tā cieši paskatījās uz mani, metās pie režģa — un pazina mani.

 Ar nagiem tā ieķērās stieplēs, un režģis sāka raustī­ties un džinkstēt.

—          Atpakaļ! — skaļi uzkliedza suņu ķērājs. — At­pakaļ!