— Es to ņemšu.
— Bet tas jau nav jūsējais.
— Vienalga. Šis suns man iepatikās, dodiet man to! …
Alma nerēja, nekauca, tā klusi berzās gar režģi, šad tad paskatīdamās uz mani savām tumšajām acīm ar
dzelteno apmalīti. Tad krātiņa režģa raustīšanās kļuva retāka un, kā man likās, — varbūt man tik tā likās, — ritmiska. Mēs sākām ausīties. Kaut kur tālumā skanēja mūzika — pludmalē spēlēja radiola. Bet Alma — es varu to apzvērēt! — režģi raustīja mūzikas taktī.
— Cik gudrs suns! — brīnījās suņu ķērājs. — Varbūt no cirka?… Jums vajadzētu vēl piemest, Institūtā man par to dotu pussimtu, ja ne visu simtu.
Es atdevu visu, kas bija man kabatās, — rubļus četrdesmit — un paņēmu Almu līdzi. Apmetu tai ap kaklu auklas gabaliņu, un Alma vilka mani uz priekšu ar tādu spēku, ka es gandrīz vai skrēju. Suns rāvās drīzāk un tālāk tikt prom no šīs briesmīgās vietas.
Tikai mājās, pagalmā, atvilkām elpu. Es aizslēdzu vārtiņus, bet Alma ar priekšķepām apķēra manu kāju.
— Nu, Alma, nu… nomierinies, — es sacīju tai.
Bet suns tik smilkstēja, manu kāju vaļā nelaizdams.
Tai brīdī es saklausīju pazīstamo Sibīrieša rējienu. Apstaigāju visu pagalmu, taču nekādi nevarēju saprast, kur ir šis nekrietnais suns, no kurienes tas rej. Beidzot iedomāju atvērt šķūņa durvis. Sibīrietis sveiks un vesels iznāca no šķūņa un, asti luncinādams, raudzījās manī.