— Ak tu nekrietneli, ak tu bendes maiss! Ko neatsaucies, kad tevi meklēja?
Acīm redzot, Sibīrietis šķūnī bija ieskrējis jau vakarā, man tur strādājot, un visu nakti un rītu nogulējis aiz malkas. No rīta es viņu nemaz nebiju redzējis. Tikai tagad, it kā nekas nebūtu noticis, viņš parādījās un laka ūdeni no peļķes pie krāna, šad un tad rūkdams uz Almu, kas viņu mierīgi vēroja.
— Vai tu, suņuk, zini, ka, tevi meklējot, krītu vai no kājām zemē? — es strostēju Sibīrieti, taču sirds dziļumos, protams, to nenožēloju.
Almas izglābšana no nelaimes man sagādāja kaut kādu neizskaidrojamu gandarījumu. Labuma no Sibīrieša jau arī nekāda nebija: kad grib, pārej, kad grib, liekas gulēt, bet, ja Alma kādu sagrābs, tad pagalam ir! īsts sargs! Es priecājos par Almu: tas bija spēcīgs, stalts suns ar lepni izslietu galvu. Vai tik tas nav vecs? Nē, gadi trīs četri, ne vairāk.
Visas nākamās dienas jutos nemierīgs. Katru dienu Alma man sagādāja kādu pārsteigumu. Sākās ar to, ka Alma parādīja savu neparasto dresūru un sapratīgumu. Almai bija tīrais nieks, nospiežot aizšaujamo, atvērt vārtiņus vai arī, maigi zobos saņemot krānu un veikli to atgriežot, palaist ūdeni. Tai pašā laikā Almai pilnīgi sveša bija parastā suņu «vārdnīca». Kad tai uzsaucu: «Alma, cui, Alma!» — tā tikai skaļāk ierējās.