Tas pats bija sakāms arī par mednieku izteicieniem: «neaiztikt» un «ķer ciet». Es ļoti ilgi noņēmos ar suni, līdz tas sa­prata komandas «nes šurp» jēgu. Es vairākas reizes sviedu sunim koku un saucu: «Nes šurp, Alma, nes šurp!» Tā laiski tuvojās nūjai, bet zobos neņēma. Tikai tad, kad, pacietību zaudējis, es uzskatāmi parādīju, kas jādara, un pats, četrrāpus notupies, paņēmu koku mutē, Alma nekavējoties izpildīja pavēli.

Visdīvainākais bija tas, ka Alma, neapšaubāmi ļoti gudrs suns, palika vienaldzīga pret atzinību, pret vi­siem pasviestajiem kumosiem. Netiku redzējis, ka tā mīlīgi luncinātu asti. Kad es Almu glaudīju, viņa ne­bāza tuvāk galvu, kā to darītu kurš katrs cits suns, bet stāvēja nekustīga, bez kāda prieka.

Tas jūsmīgais garastāvoklis, kādu novēroju pirmajā dienā pēc izglābšanās no suņu ķērāja, Almā vairs ne- modās. Suns kļuva jo dienas nemierīgāks.

Suns ēda visu, tikai ne manā klātbūtnē. Reiz iznesu Almai pagalmā bļodiņu ar pusdienu un vakariņu at­liekām, bet pats noslēpos aiz pavērtām durvīm. Alma uzskrēja pa lieveņa kāpnītēm un man deguna priekšā aizcirta durvis.

Tai ļoti patika, ja to ielaida mājā. Taisni te, mājā, bija apjaušama tās dresūra. Iekšā tā uzvedās īpaši kār­tīgi. Alma gulēja tikai dienā. Naktī tā skraidīja pa dārzu. Starp suņu balsīm tās balss bija izcilākā. Tā bija skaļa, skaidra, Almas aprautie rējieni satrauca visus mūsu ielas suņus, un tie ilgi nevarēja nomierināties.