Taču drīz Alma sāka nozust — sākumā pa naktīm, bet vēlāk arī dienā.
Reiz iegadījās ļoti karsta diena, un visa pilsēta steidzās uz upi. Vīrieši sporta kreklos, puskailu zēnu bariņi, mātes un vecmāmiņas, paņēmušas līdzi ēdamo, trausās augšā uz sakarsušā klāja upju kuģītī, kas peldētājus cēla pāri uz otru krastu. Kuģītis atlaida galus, tas ir, atkabināja darvotās virves cilpu, ko ar sevišķu nopietnību veica kāds zeņķis kārtīgi salāpītā jūrniekā kreklā, un pēc brītiņa jau atradās upes vidū. Uzreiz kļuva vēsāk, un visi ļāva savas sejas svaigajai upes elpai.
Tai brīdī es izdzirdēju:
— Vai redz, kur suns! Brauc peldēties!
Es atskatījos un ieraudzīju Almu ar gaišdzelteno kakla siksnu un metāla apkalumiem. Suns ātrā gaitā nogāja pa šauro klāju starp falšbortu un soliem.
— Alma! — es uzsaucu. — Alma! Kā tad tu aizbēgi?
Alma pablenza uz mani, bet klāt nenāca. Līdzko'kuģītis sasniedza piestātni, suns pirmais nolēca uz piestātnes augstajiem baļķiem un pazuda zaļajos krūmos. Es to saucu un labināju, bet velti.
Drīz ar lielu labpatiku iebridu līdz kaklam ūdenī un savu pusstundu nevarēju vien saņemties nākt krastā. Apkārt šļakstinājās bērni, rāpās cits citam uz muguras un spiegdami lēca ūdenī. Blakus birzī atskanēja spēcīgi slapjas volejbola bumbas sitieni.