Krastmalā uzmeklēju pavēni un, smiltīs ieracies, aiz- snaudos. Mani pamodināja trokšņainais kuteris, kas šaudījās gar peldētājiem un baidīja tos «glābšanas» nolūkos. Es pametu acis uz drēbju sainīti un gribēju jau atkal laisties snaudā, kad pēkšņi pamanīju Almu. Suns pienāca pie sola, uz kura bija noliktas drēbes, un sāka apošņāt kreklus, platmales, sandales, cenzdamies neko nepalaist garām. Suns meklēja vai nu kādu mantu, vai cilvēku. ..
Nav lielāku moku par atgriešanos no peldēšanās. Saule vēl augstu, kuģītis pārpildīts, bet autobusā gaiss piesmacis.
Es atšāvu vārtiņus un ieskrēju mājā. Iesūrstējās apdedzinātās muguras āda. Izgāju pagalmā un pabāzu
galvu zem ūdens strūklas. Tai brīdī atkal pamanīju Almu. Nodurtu galvu tā nāca pa mūra žogu, kas šķīra manu un kaimiņu pagalmu. Alma izskatījās ļoti bēdīga un ļoti nožēlojama.
Alma nolēca uz sauso žagaru kaudzes, kurus visu laiku biju taisījies sadedzināt, un drīz atskanēja Sibīrieša negantie rējieni. Miera starp maniem abiem sargiem nebija. «Vajadzētu tevi, draudziņ, piesiet ķēdē,» es nodomāju, «un tu kļūtu nikns un ne visai gudrs suns, toties labuma būtu daudz vairāk. Citādi iznāk, ka viens sargs guļ, kad iedomājas, bet otrs skraida apkārt.»
Vakarpusē Alma atkal pazuda, un vairākas dienas es par to nekā nezināju.