Vienu dienu mani pasauca kaimiņš, kas strādāja savā dārzā. Es piegāju pie sētas, kas šķīra mūsu zemes gabalus.
— Es redzēju jūsu jauno suni, — viņš, rokas priekšautā slaucīdams, man pastāstīja. — Blandās pa pilsētu . . .
— Kur?
— Pa skvēru gar apgabala slimnīcu. Aizejiet, varbūt dabūsiet rokā.
— Bet suns taču netup uz vietas . ..
— Manuprāt, tas tup, kur sunim jātup. Saimnieks droši vien guļ slimnīcā? Tāpēc arī suns projām neiet.
Almu tiešām es atradu pie slimnīcas. Tā mani pazina un nāca līdzi, vienaldzīga un bēdīga. Pēdējās dienās tā nekā neēda. Vēders bija ierāvies un lāpstiņas izspiedušās.
Pie vārtiņiem mani panāca pastnieks un pasniedza kādu aizzīmogotu, zilganu dokumentu. Es parakstījos uz kvīts. «Laikam telegramma,» nodomāju, atvērdams divkārt salocīto papīru. Krēslā varēju salasīt tikai vienu vārdu: «Pavēste» …
Mājā spuldzes gaismā izlasīju, ka rīt pulksten septiņos vakarā kaut kur tieku aicināts. Man vajadzēja ierasties pie izmeklētāja Kļimenko. Kāpēc esmu viņam vajadzīgs? Nūjā, es taču tiku redzējis šo cilvēku, Almas saimnieku. . .
Doties pie Kļimenko man nevajadzēja. Izmeklētājs atnāca pats. Tas bija tas pats garais milicijas leitnants, ar kuru iepazinos avārijas laikā uz ceļa. Šodien viņš bija privātdrēbēs. Es ievedu ciemiņu kabinetā.
Viņš ilgi klusēja, tad apjucis paziņoja: