— Cietušais nomira.
— Nomira?!
— Jā, jau vakar. Pie samaņas nenācis… Vajadzētu, lai jūs atcerētos, burtiski, itin visu, ko par viņu zināt.
— Bet mašīnas numurs? Mašīnai taču bija numurs. Tāds dīvains.
— Numurs nav mūsējais, mašīna ir sveša. Tā ir vācu mašīna no Rietumvācijas. Tas ir karaspēka vienības, okupācijas karaspēka numurs … Kā mašīna nokļuvusi pie mums? Jā, acīm redzot, tas panākts ar šo gāzi, kas padara aklu un apdullina. Mašīna ir spēcīga, tā labi pārvar visādus šķēršļus. Robežsargi stāsta, ka robežas pusē atskanējuši šāvieni un posteņa priekšā iznirusi mašīna. Tad kontrolpunktā visus pārņēmusi mums labi pazīstamā sajūta, kad viss redzamais kļūst neredzams, bet redzams velns zina kas! Mašīnu viņi panāca tikai ārpus pilsētas, taču jau par vēlu — tā bija avarējusi. . . Mēs vērīgi apskatījām mašīnu. Tā bija apšaudīta, turklāt vairākas reizes. Daudz dažādu trāpījumu. Interesanti, ka ložu pēdas liecina par dažāda kalibra ieročiem. Vienā vietā manāmas pat kādas granātas sprādziena pēdas. Ļoti zīmīgi skrambājumi, ar tādiem kā stariem. Izvilkām arī ļoti savādu šķembu. . . Protams, jūs par to nevienam nedrīkstat stāstīt! Katram gadījumam parakstieties te … Tas tā formalitātes dēļ… Jūs teicāt, ka esat redzējis suni, kas bijis mašīnā kopā ar bojā gājušo?