— Suns ir pie manis.
— Pie jums?! — Kļimenko pielēca kājās un nočukstēja: — To vajag nošaut uz karstām pēdām! . . .
— Kāpēc? Suns nav no sliktajiem. Ļoti skumst pēc sava saimnieka.
— Kur suns ir?
Es pievedu Kļimenko pie lodziņa. Alma, skumja un nopietna, stāvēja pagalma vidū, un ap to draiskojās Sibīrietis. Sibīrietis rēja, rūca un nenoguris skraidelēja ap Almu. Grūti bija saprast, vai tas Almai uzbrūk vai tikai grib to sapurināt.
— Vai jūs domājat, ka suns ir traks? — es iejautājos.
— Nē, taisni to es nedomāju. Traks suns nedzīvo ilgāk par septiņām dienām, bet nu jau ir trešā nedēļa . .. Vai ūdeni lok?
— Lok.. . Bet skatieties! — Alma, kurai, domājams, bija apnikušas Sibīrieša izdarības, ātri pielēca pie tā, saķēra aiz skausta un, strauji uzmetusi to sev mugurā, kaut kur aizstiepa.
— Suns tomēr ir. traks! — Kļimenko iesaucās un pieķēra pie pakaļējās kabatas, kurā skaidri bija saskatāmi pistoles apveidi.
— Ejam! — es aicināju.
Mēs nokāpām dārzā.
Pie lielas, betonētas bedres, ko bija ierīkojuši agrākie mājas īpašnieki, stāvēja Alma un turēja apklu- sušo un šausmu pārņemto Sibīrieti virs tumšā lietus ūdens, kas vienmēr turējās šīs tukšās bedres dibenā. Tad Alma nolaida Sibīrieti zemē. Norimušais Sibīrietis kaunīgi ielīda savā būdā.