— Kā Alma to apstrādāja! … — Kļimenko smējās. —- Jāatzīstas, kad tā metās uz jūsu otro sunīti… Kā to sauc? … Uz Sibīrieti? Man likās, ka Almu pārņēmis trakums. Bet iedomājieties sevi Almas vietā: ja jums kāds plušķis tā piesietos, nudien, jūs neizturētu. Tomēr man daudz kas nav skaidrs. . . Pasauciet suni šurp.
— Alma! — es uzsaucu. — Alma, nāc šurp!
— Nāc, nāc šurp, — Kļimenko labināja, sev pa gurnu plakšķinādams. — Nāc nu.
Alma paskatījās uz viņu, bet klāt nenāca.
— Un kas tai par kakla siksnu! Tādu nekad nav gadījies redzēt! — Kļimenko noliecās pie Almas un ar rokām aizskāra tās kakla siksnu.
Alma pārvērtās, spalva tai sabozās. Suns nikni ierūcās un, galvu ierāvis, gāja virsū Kļimenko.
— Kas tad nu? Kas tad nu.. . Tad jau noslēpums meklējams kakla siksnā. Varbūt tur kas noslēpts?
— Mēģināsim noņemt, — es piekritu, bet, tiklīdz pieskāros kakla siksnai, Almas mierīgums bija pagalam.
Alma atkal saboza spalvu, nikni ierūcās un uz vēdera līda pa grīdu, raudzīdamās acīs gan man, gan Kļimenko. Ar visu savu ķermeni tā kaut ko lūdza.
-— Vai redzat… — sacīja Kļimenko, aplūkodams kakla siksnu, — vai redzat šos vara bumbulīšus? Tas ir nevis fabrikas, bet roku darbs. Kakla siksnā var būt kāda slēptuve.
— Nedomāju vis. Kakla siksna ir no kaut kādas smalkas plastmasas. Pārāk plāna, lai būtu divkārša. Tomēr pamēģināsim.