Ar strauju kustību man izdevās atāķēt un atvērt kakla siksnu. Bet Alma izrāvās man no rokām un nogūlās uz paklāja. Es tai biju sagādājis kādas neiedomājamas ciešanas. Kļimenko pieskārās atāķētajai kakla siksnai, kas arvien vēl karājās Almas skaustā. Siksna bija piestiprināta tieši pie ādas, it kā pielīmēta… Es saudzīgi aizāķēju kakla siksnu. Alma nomierinājās, nedrošiem soļiem nolīda kaktā un, no mums aizgriezu- sies, apgūlās uz paklāja.
— Vai jūs ko saprotat? — es jautāju Kļimenko.
— Nē. Man tāda sajūta, ka ar kakla siksnu kaut kas saistās. Kāpēc vajadzēja siksnu tik cieši piestiprināt pie pašas ādas. Kā tas izdarīts un kāpēc? Tas ir šausmīgi! Es taču gribēju to noraut.. .
— Mēs suni būtu nonāvējuši!
— Viss var būt, viss var būt… Pēc suņa izturēšanās pagalmā … Kā tas pārmācīja to mazo sunīti, jūsu Sibīrieti! Tas bija ļoti asprātīgi, pārāk asprātīgi… ja ievēro, ka to darīja suns. Tagad vienu faktu es apsveru pavisam citādā gaismā… — Kļimenko atvēra savu mapi un izņēma kādu fotogrāfiju: — Skatieties . ..
Uz fotogrāfijas redzama šaura, muskuļaina, uz baltas drānas nedzīvi izplesta vīrieša roka ar daudzām dziļām brūcēm.
— Tie ir stikla griezieni, — Kļimenko norādīja uz brūcēm. — Mašīnas priekšējais stikls sadauzīts smalkās drumslās, bet tas nav galvenais.