Skatieties, pie īkšķa un te, no otras puses, vai redzat? Tās ir zobu pēdas. Roka bija sažņaugusi stūri, bet roku visu sa­kampuši šīs pašas Almas zobi. Sākumā nodomāju — vai tikai suns nav vainīgs? Suns varēja sabīties no grū­diena un pārbijies sakampt saimnieka roku. Bet ta­gad…

—    Jus teicat, ta esot vācu mašīna? — es iejauta­jos. — Bet vai zināt, ka Alma nesaprot nekādas pavē­les, nekādas parastās suņu pavēles. Varbūt pamēģināt vāciski? Es gan diezgan slikti runāju. Tikai drusciņ lasu un tulkoju …

—    Arī es neesmu no stiprajiem … Bet pamēģināt var, — pievienojās Kļimenko. — Suns, šķiet, ir atgu­vies … Alma, atnes man grāmatu! — Kļimenko sacīja krieviski. (Alma nemaz nepakustējās.) — Das Buch! — viņš atkārtoja vāciski.

Alma tūlīt uztrūkās kājās un, paķērusi zoboS no galda pirmo pagadījušos grāmatu, uzmanīgi nolika to uz Kļimenko ceļiem.

Kļimenko tikai kautrējās — viņš tīri labi runāja vā­ciski. Suns izpildīja visas viņa pavēles. Suns uzlēca uz galda, izskrēja gaitenī un atgriezās no turienes ar viņa cepuri, tupēja uz pakaļkājām, tad pēkšņi atsēdās uz grīdas un vairs nepaklausīja. «Ko jums vajag? Es vairs neizpildīšu jūsu nevajadzīgos uzdevumus,» — to, šķiet, varēja lasīt viņas acīs.

—    Kas tu īsti esi? — Kļimenko maigi jautāja vā­ciski. — Cilvēks vai dzīvnieks? Kas tu esi?