Alma vērīgi raudzījās uz Kļimenko, tad piegāja pie galda, ar ķepu apgāza spalvaskātu un zīmuļu trauku un, paņēmusi zīmuli zobos, pienāca pie mums. Suns, blenzdams uz zīmuļa galiņu, pārkoda zīmuli uz pusēm, ļaudams vienai pusītei iekrist Kļimenko plaukstā.

—    Vai jūs ko saprotat? — Kļimenko man jautāja. — Ko suns ar to grib pateikt? Kāpēc tas pārkoda zīmuli taisni uz pusēm? Vai tiešām grib pateikt, ka nav ne dzīvnieks, ne cilvēks, ka tas ir . . .

—    … puscilvēks! — man paspruka.

—          Halbmensch … Puscilvēks … — Kļimenko no­teica.

Bet tad notika kaut kas neticams: Alma sāka māt ar galvu — mēs abi to skaidri redzējām! — Alma strauji kratīja galvu.

Mums kļuva baigi.

—          Pajautājiet Almai par termosu, — es ieminējos. (Alma saausījās.) — Kur ir termoss? Tās saimniekam bija termoss.

Es ātri izgāju virtuvē, atgriezos no tās ar savu ter­mosu un ar pirkstu norādīju vispirms uz to, tad uz Almu. Dīvainais sun§ atkal pamāja ar galvu un izšāvās no istabas. Mēs steidzāmies tam pakaļ.

Almas mugura pazibēja starp lapām, tad suns veikli uzlēca uz mūra sētas, aizjoza pa to un nozuda.

—          Vai tiešām atnesīs? Vai tiešām saprata? — Kļi­menko brīnījās.

—    Pagaidīsim …

Alma pārradās pēc stundām divām. Kļimenko, šķiet, snauda krēslā, bet es, sunim ieskrienot istabā, lasīju. Zobos tas turēja termosu.

Kļimenko piesteidzās pie suņa, bet termosu Alma sniedza man. Termoss bija tukšs. Tas bija tikai ter­mosa apvalks, bez stikla trauka.