— Kur tad viss pārējais? — Kļimenko jautāja Almai.
— Pagaidiet, — es iebildu, — te kaut kas ir .. .
Termosā bija salocītas papīra lapiņas. Es uzmanīgi
vilku tās ārā citu pēc citas. Šo lapiņu bija daudz. Tās bija aprakstītas stingrā un stūrainā rokrakstā, viena daļa mašīnrakstā, visas sagrieztas ciešā vīstoklī.
Mēs vilkām ārā lapiņu pēc lapiņas. To numerācija nebija viscaur secīga. Tās bija no kaut kādas dienasgrāmatas. Dažas lapiņas bija izraibinātas ar dažādām zīmēm un ķīmijas formulām. Šķiet, tā bija tikai daļa no kādiem pierakstiem.
— Te nav viss, — Kļimenko noteica. — Gudrā Alma!
Viņš pārlaida roku pār Almas aso spalvu, bet tad
ātri pacēla roku pie acīm — tā bija asiņaina. Mēs aplūkojām Almu. Tā bija stipri un nežēlīgi sasista.
Alma varonīgi pārcieta visas medicīniskās procedū
ras, kādas vien varējām izdarīt. Brūces apmazgājām ar kālija permanganātu un ieziedām ar jodu. Kļimenķo pa tālruni ataicināja kādu ļoti pieredzējušu veterinārārstu, kas uzlika apsējus.
Apsaitētā un pabarotā Alma iemiga uz dīvāna. Visu nakti mēs pavadījām pie termosā atrastajiem pierakstiem. Sākumā domājām, ka šiem pierakstiem nav tieša sakara ar atgadījumu uz ceļa, tikai vēlākie notikumi rādīja, ka bijām kļūdījušies. Šos pierakstus es sniedzu ar ļoti niecīgiem izlaidumiem. Saīsinātas galvenokārt ir tās vietas, kas tieši skar ķīmijas fineses. Ar tām varēs iepazīties pēc to publicēšanas speciālajā literatūrā.