I

«Savu bērnību es vienmēr atceros ar prieku. Bet vai vērts to aprakstīt? …» — tā sākās šie pieraksti. «Lai es iztēlotu, cik1 krāšņi iztēlodams, savas agrās bērnības notikumus un piedzīvojumus, citi diez vai sapratīs tās jūtas, ko tie izraisa manā dvēselē. Mana bērnība — mīļuma, smieklu, saules, brīnišķīgu pastaigu un aizrau­tīgu spēļu un rotaļu pārpilnā bērnība — aprāvās visai Beļģijai, visai pasaulei neaizmirstamajās 1914. gada augusta dienās, kad ķeizara Vilhelma milzīgā armija vēlās pāri manas klusās, mazās dzimtenes robežām un sākās pirmā pasaules kara asiņainā drāma. Mana māte par laimi ciemojās pie sava brāļa Francijā, un tai ne­bija jāpārdzīvo visas šausmas, kas uzbruka dzimtenē palikušajiem.

Mēs ar tēvu klīdām līdzi tai bezgalīgajai bēgļu strau­mei, kas plūda no Namīras uz Lježu un tad nogriezās uz Antverpeni. Tēvs steidza iestāties drošsirdīgā karaļa Alberta armijā. Mani tēvs gribēja pa kara laiku nosū­tīt uz Franciju pie mātes.