Mēs gājām dienu un nakti, tad atkal dienu un atkal nakti. Kad parādījās vācu ka- valērija, mēs pārnakšņojām klajā laukā. Pa ceļu mums garām aizauļoja jātnieki ar smailajām, spīdošajām ķi­verēm galvā. Tiem pa pēdām straujā marša gaitā aiz- stampāja kājnieki peļu krāsas mundieros. Tad atkal jātnieki, vezumnieki, ložmetēji un lielgabalu aizjūgi. Kareivji neveltīja mums nekādu uzmanību, un mēs ar šausmām vērojām šo bezgalīgo, līdz zobiem apbruņoto, paēdušo un rupjo «bosu» straumi, kuri sēdēja spēcī­gos, spīdīgos zirgos ar astēs iepītām uzvarētās Beļģijas

trīskrāsainā karoga driskām, vērojām šo pasaulē la­bāko Krupa lielgabalu stobru lavīnu.

—   Viņi iet uz Antverpeni, — sacīja mans tēvs, — viņi aizsteigušies mums priekšā …

Bēgļus pārņēma apjukums. Vieni ierosināja novirzī­ties uz ziemeļrietumiem, uz Ostendi. Kāds pavecāks vīrs, savu nūju ar kaula uzgali kratīdams, centās pieru­nāt nogaidīt: viņš bija pārliecināts, ka karalis Alberts ļoti drīz sakaus vācu armiju pie Antverpenes.

Priekšā, kur virzījās karaspēks., kaut kas bija noti­cis. Ierindā bija radies sajukums. Mans tēvs nogriezās no ceļa uz kādu augstu pakalnu ar kuplu ozolu. Man palīdzēja uzrāpties kokā. Manām acīm pavērās apbrī­nojama aina: tālumā, cik vien sniedza skatiens, pletās kaut kas līdzīgs spīdošam pusmēnesim. Es ieskatījos ciešāk un redzēju, ka tas ir saulē mirdzošs ūdens.