— Tur ir ūdens, milzu ūdens! — es saucu no augšas.
— Kur te var būt ūdens? Puika melš … Te pat kanālu nav … — ieteicās mūsu ceļa biedri.
Tēvs pa stumbru uzrāpās pie manis un, zarus ar roku pašķīris, iesaucās:
— Karalis Alberts uzspridzinājis dambjus! Uz mums plūst ūdens! Sauciet atpakaļ tos, kas devušies uz priekšu!
Jā, tas bija manas tautas varoņdarbs. Pret Vilhelma priekšpulkiem, kas bija izlauzušies uz Antverpeni, gāzās ūdens. Beļģi applūdināja savu zemi, nevis ļāva to mīdīt iebrucējiem.
Mēs bijām nokļuvuši mazā, no visas pasaules nošķirtā saliņā. Tālumā bija redzami ienaidnieka jātnieki, kas glābās no ūdens vāliem, un kājnieki, kas spīdīgām, smailām ķiverēm galvā brida līdz krūtīm pa ūdeni. Uz mūsu pakalna uzkūlās kāds aizjūgs. Vācu artilēristi, burtiski, uz rokām iznesa no ūdens lielgabalu. Visapkārt zem ūdens atradās lekna zeme, kas nu bija pār-, vērtusies šķidros dubļos. Kāds garš virsnieks uzkāpa pakalnā un sāka bļaut uz bēgļiem, kas bija sadrūzmē- jušies pie koka:
— Palīdziet! Visi ūdenī! Marš! Marš ūdenī!
Mēs tam atbildējām ar uzvarētāju smaidiem un dzēlīgiem smiekliņiem. Tobrīd mums visiem likās, ka Beļ
ģija nav vācu karapūļiem ieņemama. Vēlāk dabūjām zināt, ka simtiem kvadrātkilometru lielā platībā pārplūdušais ūdens noslīcinājis vairākus vācu pulkus, taču aizturēt visu ienaidnieka armiju nespēja. Notikumi pie Antverpenes neizvērtās par pagrieziena punktu asiņainajā karā, kas savā virpulī ierāva desmitiem zemju un tautu.