milicijas leitnants. Viņš mani aizveda pie mašīnas un līdz galam atvēra durtiņas.
— Kur ir termoss? — viņš stingri noprasīja.
— Tas šaurā, melnā siksniņā viņam karājās plecā . . .
Leitnants aizskrēja pie ātrās palīdzības mašīnas un
apjautājās ārstam par termosu. Tas noraidoši pakratīja galvu.
— Un kas noticis ar suni? — es jautāju. *
— Ar suni? Ar kādu suni?
— Nekāda suņa nav bijis, nekāda suņa! — skanēja apkārt.
— Vai tik jūs šo mašīnu tikāt redzējis? — leitnants jautāja.
— Bija, suns bija! — negaidot noteica kāds pilnīgi melni iededzis večuks, kas pie mums bija pienācis no bezgalīgā, jau nokoptā lauka puses. — Bija, bija, pats redzēju. . . Tiklīdz mašīna ietriecās stabiņos, suns no tās lēkšus izlēca! Un kaut ko turēja zobos — kaut ko līdzīgu ūdens pudelei siksniņā… Un tad tik skriešus vien, skriešus vien! Ieraudzīja mani, es stāvēju tur, — vecais vīrs pamāja ar roku uz siena kaudzi, aiz kuras pletās zaļa birztala, — ieraudzīja mani un metās sāņus. Rau, uz kurieni aizskrēja . . .
— Katram gadījumam pierakstīšu jūsu adresi… — noteica leitnants. — Un vai neievērojāt? . . . Vai neievērojāt, kāds bija šoferis, vai nebija piedzēries?
— Nē, nedomāju vis . . . Bija agrs rīts . . . Nē, nebija vis.
No pilsētas puses atskanēja motociklu motoru troksnis. Putekļu mākoņos mums tuvojās vairāki robežsargi.