— Palīgā! Ūdenī! — virsnieks trakoja. Viņš cieši pienāca klāt pie mana tēva un, cepuri viņam no galvas norāvis, uzbļāva: — Cepuri nost, tu, neķītrais beļģi! Vai pavēli nezini?! Jūs, smirdošie suņi, mierā!
Mans drošais un lepnais tēvs, acīm no manis atvadījies, ietrieca dūri virsnieka krūtīs, un viņš iegāzās ūdenī. Slapjš un dubļains, virsnieks grīļodamies piecēlās, paklupa un nokrita atkal. Šī tēva rīcība bija kā signāls. Bēgļi apstāja pārsteigtos vācu karavīrus, atņēma tiem šautenes un citu pēc cita iedzina muklājā. Kāds bija paguvis izjūgt zirgus, kāds iesviedis ūdenī munīcijas kasti. Vācu karavīri stāvēja ūdenī līdz jostas vietai, cits pie cita ar rokām turēdamies un aiz aukstuma drebēdami. Ūdens aizvien vēl cēlās. Tiku tikām izzobojušies par karavīriem, mēs beidzot atļāvām viņiem izkāpt uz paugura, kur drīz vien gaiši iedegās ugunskurs.
— Jūs esat drošsirdīgs cilvēks! — vācu virsnieks sacīja manam tēvam. — Pie visa vainīgs ir tikai tas jūsu nolādētais ogļracis Alberts un viņa sieva, tā izkaltusi dakteriene.