— Virsnieks noāva zābakus un cītīgi lēja no tiem ārā ūdeni. — Mūsu ķeizars viņu lūdza, laipni lūdza: «Mans brāli, ļauj manam karaspēkam brīvi iziet cauri. Mēs ejam uz Franciju!» Bet jūsu karalēns Al­berts atbildēja ar rupjībām! Ja nebūtu viņa, jūs tagad sēdētu mājās, dzertu savu kafiju un neklīstu pa šīm šausmīgajām peļķēm! Un tāpēc Beļģijas vairs nebūs!

—    Virsnieka kungs, — mans tēvs iebilda, — jūs, šķiet, esat aizmirsuši peldi … pa flāmu vīzei?

—    O nē, nē! … — ar rokām māja virsnieks.

Mēs devāmies ceļā naktī, kad ūdens sāka krist. Tā­las lielgabalu zalves, degoša ciemata atblāzma tumšajā, eļļainajā ūdenī, pēkšņi bedrē iekrituša cilvēka klie­dziens — tāda man atmiņā palikusi šī nakts. Daudz ko piedzīvojuši, aizkļuvām līdz Holandes robežai. No še­jienes mūs nosūtīja uz Franciju. Tēvs drīz aizgāja karā. Es paliku viens ar māti.

Pagāja gadi, un atnāca priecīgā atgriešanās diena. Mēs pārnācām savā vecajā mājā Māsas krastos. Logi bija izsisti, mēbeles salauztas . . . Sākumā mūsu mājā bija apmetušies vācieši, tad to pametuši, un tajā ne­viens nebija dzīvojis veselus trīs gadus. Mikla un auk­sta tā, šķiet, bija skumusi visu šo laiku pēc mums.

Kabinetā uz grīdas grāmatu kaudze. Manas istabas griesti no vienas vietas sašaudīti desmitiem šāvieniem. Es vērīgi tos appētīju: caurumi griestos atgādināja zvaigznājus manā zvaigžņu globusā, kas arī tepat mē­tājās. Acīm redzot, te mitušais virsnieks bija aizrāvies ar astronomiju īpašā prūšu manierē.