Tēvs iekārtojās darbā un katru rītu brauca uz ārpilsētā ceļamo ķīmisko rūpnīcu. Es sāku apmeklēt liceju un daudz strādāju dārzā, palīdzēdams mūsu apkalpotājam Fransuā, vientuļam un čaklam cilvēkam, kurš mūsu ģimenē bija atradis savas mājas.
Reiz man atgadījās neaizmirstama saruna ar tēvu.
— Tēti, — es viņam jautāju, — kāpēc mūs sauc par Mehānikusiem? Kāpēc mums tik dīvains uzvārds? Vai mēs neesam flāmi? Kad dzīvoju Francijā, es izjautāju visus radus. Tēvocis man teica, ka tas esot mazs noslēpums un atbildēt man varēšot tikai tu. Fransuā arī nekā nezina. Vai tas ir noslēpums?
— Jā, ja tev tā patīk .. .
— Noslēpums?!
— Redz, visi ir tai pārliecībā, ka Mehānikusi daudzus gadsimtus bijuši cienījami tirgoņi. Tagad nav vairs viduslaiku kārtu aizspriedumu un stingrās norobežošanās, un tomēr man negribētos, ka mūsu kaimiņi vai rūpnīcas īpašnieks zinātu, kur īstenībā ir mūsu dzimtas sākumi… Mehānikusi parādījušies viduslaikos. Tie tirgojušies — sākumā ar vilnu, vēlāk ar ko- loniālprecēm. Tas viss ir ļoti solīdi, cienījami, un ne