viens par to ne smīn, ne brīnās. Mums nav par ko kaunētfes … Mūsu dzimtas pagātne ir necila, mūsu pagātne ir godīga, bet mūsu dzimta cēlusies no… — Tēvs apklusa un cieši paskatījās uz mani.
— No bruņiniekiem! Vai ja, tēti? — es nočukstēju.
— Nē, Kārli, ne no bruņiniekiem.
— Mēs esam Mehānikusi! Droši vien mūsu senči bijuši tie, kuri izgudrojuši un cēluši pirmos dambjus?
— Nē, Kārli. Mūsu senči nav cēluši dambjus. Es jau nožēloju šo sarunu, tu jutīsies vīlies. Mūsu senči ir bijuši … alķīmiķi… Jā, jā, nesmejies! Šai pašā mājā, tās pagrabā simtiem gadu pacietīgi strādājuši gan mans vecvecvectēvs, gan vecvectēvs, gan vectēvs un arī mans tēvs. Mazdrusciņ arī es. . . Mēs strādājām slepus. Tikai šad tad no Vestfāles atbrauca pazīstami alķīmiķi, un tad mājā tika rīkoti disputi. Iespējams, ka es nekad nebūtu kļuvis par ķīmijas inženieri, ja bērnībā nesaklausījies leģendas un nostāstus par senajiem alķīmiķiem un ja reizēm nepalīdzējis vectēvam viņa urķīgajā un noslēpumainajā darbā.
Tēvs piegāja pie grāmatām, kuras bija kārtīgi sakrautas uz grīdas un kuras bijām atraduši viņa kabinetā.
— Mums par laimi ķeizara zaldātiem bijusi diezgan slikta saprašana par grāmatām. Viss vērtīgākais palicis. Palīdzi man sameklēt to biezo sējumu… Vai redzi uzrakstu? Grāmata pieder tavam vecvecvectēvam. Tas ir slavenais Johanna īzaka Holandieša sacerējums — katra alķīmiķa rokasgrāmata.