Viņi ielenca mašīnu, un robežsargu majors apliecināja:
— Tā pati! Paskatieties uz numuru .'. . Vai re, kur tā atdrāzusi! . . . Vai protokolu jau uzrakstījāt? — viņš uzrunāja kādu pūlītī. — Kur ir cietušais?
— Aizveda uz pilsētu, — ziņoja milicijas leitnants.' — Ārsts apgalvo, ka cerību nekādu . . . Visi mērījumi un fotouzņēmumi izdarīti, liecinieku adreses pierakstītas.
— Pie mašīnas nolikt sargu! — majors pavēlēja.
— Kurš te ir smagās mašīnas šoferis? Padodiet trosi un mašīnu novelciet grāvmalā! Bet jūs, biedri, katrs nu uz savu pusi!
Ļaudis sāka izklīst. Kāda smagā mašīna aizvilka automobiļa atliekas seklajā ceļmalas grāvī. Grūti aprakstāms, kas notika tūlīt pēc tam.
Tikko sadauzītā mašīna sakustējās, manā acu priekšā iznira mana māja. Tā iznira tik skaidri, ar tik daudziem sīkumiem, ka aizklāja visu apkārtni. Man izlikās, ka varu dziļi ieiet savā pagalmā, līdz pat šķūnim. Es redzu un jūtu sevi ejam pa priežu ēveļskaidām noklāto šķūņa grīdu… Es sajūtu sveķu smaržu… Es griežos atpakaļ un kaut ko meklēju. Jā, meklēju! … Es nevaru atrast savu Sibīrieti, vājiņu, skaļu šuneli, kas man palicis no agrākajiem saimniekiem. Jā, jā, Sibīrieša nav… Kaut kas mani satrauca no paša agra rīta … Bet kur tas pazudis? …
Un es «klejoju» pa dārza taciņām, līdz pret kaut ko paklupu, pret kaut ko pilnīgi neredzamu, kas nekādi nevarēja atrasties uz līdzenās, smilšainās taciņas.