Es noliecos un aptaustīju silto, irdeno, sazarotām saknēm pilno zemi ar asiem rugājiem. So zemi es neredzēju, es sajutu to ar kādu iekšēju redzi, es to iedomājos. Nē, es neesmu mājās, acīm redzot, es atrodos kaut kur laukā, blakus avarējušai mašīnai, kaut kur kādā laukā… Jā, jā, smagā mašīna parāva automobili, un kaut kas notika . .. Projām, projām no šīs nolādētās vietas! … Bet, rau, arī saule! Es to neredzēju, tikai jutu tās siltumu, bet, kad pacēlu galvu, tumšsarkanā un spilgti konturētā saules ripa paspīdēja caur to priekšmetu apveidiem, kurus, kā man šķiet, es redzēju, bet kuru īstenībā nebija. Es gāju taisni virsū šai saules ripai. Soļoju piesardzīgi, uz katra soļa aizķerdamies. Tad saskatīju birzi, to pašu birzi, kurā, pēc vecā vīra vārdiem, bija nozudusi Alma. Birzs iznira kā miglains plankums, taču tā bija īsta birzs, nevis rēgs kā visas citas ainas. Es strauji pagriezu galvu, un biras izgaisa. Jā, jā, tā bija īsta birzs! Tā kļuva arvien skaidrāka un skaidrāka …
Pie birzs es atguvos. Pasaule atkal nostājās savā vietā. Nu es redzēju visu apkārtni, redzēju tālu un
skaidri. Tur bija ceļš, tilts un sadragātā mašīna grāvmalā. Bet apkārt cilvēki… No tilta tie dodas uz visām pusēm. Nē, tie neiet, tie lien… Vecais zemnieks grozās uz vietas.