Robežsargs gāzelēdamies ved pāri laukam savu motociklu. Viņš lēnām iet no manis pro­jām — šķērsām pār tīrumu. Uzduras lielai siena kau­dzei. Pamet motociklu … Vai tiešām neattapsies apiet kaudzei apkārt? . . . Nē, atģidās gan! Viņš izstiepj ro­kas taisni uz priekšu un, augšup skatīdamies, apmet kaudzei līkumu. Viņš, tāpat kā es, orientējas pēc sau­les. Izdevās gan! Nu viņš iet arvien ātrāk un ātrāk, ta­gad laiž teciņiem.

Negaidot parādījās smagā mašīna. Šoferis, nekā ne­nojauzdams, vadīja to taisni pa ceļu uz tiltu. Es me­tos viņam pārtiešām pretim.

—    Stāt! — saucu viņam no visa spēka. — Stāt!

Smagā mašīna apstājās.

—   Tur nedrīkst! — es kliedzu, tik tikko elpu vilk­dams. — Nedrīkst! …

—    Kāpēc nedrīkst? — mierīgi atjautāja šoferis.

—    Tur nedrīkst. Tur ir velns zina kas! .. .

—    Nu labi, — sacīja šoferis, iedarbinādams mašīnu.

—   Gribēju jūs aizvest. Dzīvojiet vesels!

Smagā mašīna aiztrauca garām. Ar šausmām noska­tījos tai pakaļ. Tā nobrauca simt metru, divsimt. . . Pēkšņi mašīna strauji pagriezās uz dziļā grāvja pusi, taču pēdējā mirklī šoferis paguva nobremzēt. Smagās mašīnas priekšējais ritenis palika karājamies virs grāvja.

—    Paklau, draugs! — es uzsaucu šoferim- — Klau­sies manu balsi! Nāc šurp!

Šoferis, ar rokām sataustījis grāvja malu, diezgan ātrā gaitā soļoja uz manu pusi. Viņš nāca taisni pa grāvja dibenu, nekur nenogriezdamies. Es apskaudu viņa attapību. Drīz viņš saskatīja mani un laida teci­ņiem.