— Ko stāvi? — viņš sauca man jau no tālienes.
— Ceļu vajag slēgt!
— Nepaklausīji? Es taču teicu! Nē, tomēr brauci…
— Ko tu teici?! Ceļš jāslēdz no abām pusēm.
— No tās puses to noslēguši robežsargi… Vai neredzi? Mašīnas laiž pa apkārtceļu.
Pēc pusstundas notikuma vietu ielenca un ceļu slēdza no pašas pilsētas. Pie manis pienāca milicijas leitnants.
— Ko jūs par visu to domājat? — viņš man jautāja.
— Vai tā ir hipnoze vai kas cits? Man apreiba galva, acu priekšā viss sametās raibs, pēc tam skaidri sajutu, ka atrodos savā kabinetā.
— Bet es atkal biju nokļuvis mājās, staigāju pa dārzu un meklēju suni. . .
— Bet es atkal jūrā! — iejaucās šoferis, tas pats, kurš nebija mani klausījis un iebraucis neparastajā joslā. — Vai saprotat, tiklīdz es tur iebraucu, manā priekšā it kā pašķīrās viļņi, es it kā atrodos pie stūres, uz kutera un visapkārt.. . viļņi ar putu krēpēm . . .
— Citiem vārdiem … — Leitnants izņēma piezīmju grāmatiņu. — Citiem vārdiem — katrs redz ko citu, tikai ne to, kas tam acu priekšā …
— Brauc! — iesaucās robežsargu majors, kas tikko bija beidzis izlikt posteņus un tuvojās mums, nolasīdams no karavīra blūzes pielipušos dadžus. — Brauc! — Viņš rādīja uz gaišzaļo mašīnu, kast steidzās šurp no pilsētas.